maratonista dienasgrāmata IX

Ir lietas, kas vienkārši ir jāizdara!

23. maijs.

Šodien jau atgriezušās pāris normālu cilvēku pazīmes. Tikko arī pabeidzu 3 km atskriešanos, kas uz doto mirkli ir nedaudz palīdzējis tikt vaļā no stīvām un sāpošām kājām. Un tad par vakardienu...


22. maijs - Maratona diena!

Ne visai labi gulēju, bija uztraukums un stāva kaimiņi sarīkojuši ballīti. Cēlos nedaudz pēc 6:00, kaimiņu ballīte turpinājās, bet mana - tikai sākās!

Jogurts, sula, salāti, biezpiens. Somās sakrauts viss pa ceļam nepieciešamais, viss vēlreiz pārbaudīts, sēžamies uz riteņiem un dodamies 8 km garajā velobraucienā uz starta vietu. Neforsējot notikumus, ierodamies tikai 5 min pirms starta, vēl jāatrod komandas telts, jāuzvelk apavi un jāpiesprauž pirmais sarkanais numurs mūžā. Darīts, un atliek pat minūte līdz šāvienam, paspēju satikt pazīstamus un novēlēt veiksmi, tālāk šāviens, kas nozīmē piedzīvojuma sākšanos.

Labākas bildes vēlāk :)

Milzīgs pūlis, sākums lēns, ar domu nesākt pārāk ātri un sataupīt spēkus 35. km. Kopā ar pusmaratonistiem iet diezgan normāli, pirmos 5 km vispār nemanīju, vienkārši izbaudīju atmosfēru. Temps sakrīt ar diezgan simpātisku meiteni, ar kuru arī noskrējām kopā kādus 10 km. Sakritība vai nē, bet pirmās noguruma pazīmes parādās, kad apdzenu Ušakovu, ap 16. km. Pēc kilometra saņemu barību no atbalsta grupas un pašsajūta atgriežas.

Nedaudz skumji paliek pēc 21. km, kad vairs neskrien pusmaratonisti. Apkārt sev redzu vien pāris cilvēkus un jūtu, ka palieku lēnāks, kompāniju sastāda brālēns ar velo, kurš visu atlikušo ceļu veic it kā niecīgus, bet ļoti nozīmīgus darbiņus. Ap 24. km sāku just sāpes vakar spēles laikā sasistajā celī.

Paskrienu garām 30 km atzīmei, piezogās nogurums, kļūstu lēnāks un celis sāk sāpēt vairāk. Mani noķer apmēram duča liela grupiņa, kas nedaudz pavelk mani. Šajā posmā arī paēdu, puse no banāna, ogļhidrātu želeja un graudaugu batoniņš. Veiktspēja uzlabojās, bet līdz 37. km joprojām ir cīņa ar sevi. Lai gan nevienu brīdi neiešāvās galvā doma par izstāšanos, tomēr šis posms bija grūtākais.

Kilometrs 37. Apzinos, ka palikuši tikai 5 un sāku nedaudz pielikt. Zinu, ka pabeigšu, tāpēc tagad mērķis ir palīst zem 4 stundām, bet tomēr ir arī nedaudz bail palikt vispār bez rezultāta. Ceļabiedrs regulāri piegādā ūdeni, izskriets līkums pa Ķīpsalu un uz Vanšu tilta saplūstu kopā ar 10 km skrējēju masu. Finišs kopā ar viņiem, un uz viņu fona jūtos ātrs! Pēdējie kilometri arī rit diezgan raiti un izskrienot uz pēdējiem ~200 metriem, redzu, ka atlikušas 20 sekundes līdz apaļām 4 stundām. Pēdējais finiša spurts un pāri līnijai esmu 4:00:07 stundu laikā.

Nav īsti spēka priecāties, emocijas vēl nav, bet gandarījums gan. Pastaigāju, pastaipos, aprunājos ar citiem un ar vēl daudzmaz siltām kājām kāpju uz velo un dodos prom kamēr varu. Tikai vakarā esmu lietas kursā, par iespēto, tad arī milzīgs prieks un sajūsma! Jeah!

Paldies visiem, kas bļāva un uzmundrināja no malas un arī trases. Īpašs paldies atbalsta grupai, bez kuras pasākums būtu nepatīkamāks un grūtāks!