Es vairs neuztraucos.
Agrāk mani satrauca tas, ka darāmajā darbā neesmu ieguldījis visu, ko spēju. Ja nesanāca, tad tika darīts līdz sanāk. Es sev pārmetu, un nākamreiz centos cītīgāk! To laikam sauca mērķtiecība.
Vairāk kā 2 gadi augstskolā un esmu iemācīts kļūt par vienaldzīgu fruktu.
Tuvojās jau kārtējā sesija, kas parasti rosina īpatnējas pārdomas. Šoreiz domāju par to, kāpēc esmu tā pārvērties, un
no savas retinātās labo īpašību rindas esmu zaudējis vēl pārīti.
Nejūtu sevī arī sacensību garu. Agrāk vajadzēja salikt komatus labāk kā klases meitenēm, skriet ātrāk par komandasbiedriem un neiet gulēt, kamēr netiks uzvarēts tēvs dambretē. Man nepatīk zaudēt, nekad nav paticis, bet šobrīd nejūtos kā zaudētājs.
Man nepatīk, ka darbus, ko veicu, izdaru pavirši. Tikai lai būtu. Nejūtu sankcijas tam, ka necenšos, nedaru! Laikam vienkārši esmu cilvēks, kas nevar, ja nav 3. persona, kas motivē, uzstāda mērķi, ko pārspēt.
Jebkurā lietā un vietā varu atrast iemeslu šim trulumam, kas šobrīd mani pārņēmis. Vainīga skola, apkārtējie, pilsēta, pats utt.
Es nezinu, ko gribu un gaidu atbildi uz šo jautājumu drīzāk no citiem nekā no sevis!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru