Kur es biju? Ko es darīju?

Tā kā biju ticis pie iespējas piedalīties Bratislavas maratonā, tad attiecīgi sāku arī gatavoties. Kopš gada sākuma iespēti nepilni 100 km, no kuriem lielākā daļa janvārī, intensīvs telpu futbols nākamajos mēnešos un divas reizes pagriezta potīte... daudzsološi!

Šoreiz tomēr pusmaratons.

Bratislava

Bratislava pie expo

Marts 30. Izbraucam vakarpusē, līst. Līst arī Lietuvā un Polijā, arī naktī un nākamajā rītā. Simtiem kilometru gari ceļa remonti un agresīvi tālbraucēji, benzīntanki un ceļmalas ēstuves - tā ir Polija, bet iet samērā raiti. Brokastis kādā no Zajazdiem, kur pasūtīts borščs. Nojauta, ka kaut kas nav kārtībā sākās tad, kad nesa krūzē. Pāris vēzieni ar karoti pa krūzi, līdz saprotu, ka ir tikai šķidrums. Kūl! Tikko pamodies, izsalcis un piečakarēts - tā ir Polija! Slovākijā iet lēnāk, ciems pēc ciema, bet 18 stundās esam galā.

Mantas uz viesnīcu un, izstaipot mašīnā iestīvinātās kājas, uz expo. Pirmie metri pilsētā un jau gar acīm zib Eurotrip filmas kadri
- netīrs, apzīmets un ne sevišķi omulīga sajūta. Tālāk uz vecpilsētas un Donavas pusi gan nedaudz solīdāk un skats cerīgāks. Tiekam pie sacensību ekipējuma, āboliem, sabiedriskā transporta brīvbiļetēm, pasta party, kolas, kas garšo pēc jāgermeister, kā arī mazumiņa lētā slovāku alus.

Pirmais aprīlis. Maratons nenotiek! April, april! Lieliskas brokastis, omelete + 2 saldie jau 7:00 no rīta. Gaiss 7 grādus vēss, esmu T-kreklā un šortos, jo biju pārliecināts, ka tur būs +22, visu ļaunāku padara nejaukais vējš, bet mierinu sevi, ka skrienot gan jau būs silti. Skrējēju pūlī par mierinājumu ir siltāk.

Uzmanību, maratons!

Starts laikā (10:00) un starta līniju šķērsoju pēc apmēram 40 sekundēm, jūtos labi un cenšos apdzīt masas, reizē arī aplūkot pilsētu. Pēc pirmajiem kilometriem jūtu brokastis, bet turpinu labi iesāktajā solī. Noķeru 3 stundu maratonistus un izvēlos turpināt ceļu ar šo mazo grupiņu. Trases vidū sāku kājās just treniņu sekas, elsoju kā kumeļš, brokastis veļas kamolā, saaukstēšanās simptomi līst ārā litriem un dūša pa lielam gandrīz kā pēc ''Clockwork Orange'' noskatīšanās. Cīnoties ar sevi un nemitīgi pārliecinot, ka ceļš ar šo pašu grupu jāturpina, kilometrā 15 atkal jūtos panesami. Bet tālāk sākās grūtākā trases daļa. Tilts ar kāpumu un stipru vēju, eksplodē tulzna, sāk snigt sniegs, vecpilsētas kalniņi, kas mani pilnīgi ēd nost, kustīgs bruģis un galvā vēl tūkstošiem lietu, kas šobrīd varētu būt labākas un man palīdzēt. Filtrējot domas, esmu atpalicis no grupas un sasniedzis 18. kilometru. Kad trase izlīdzinās un ir kritumi, kas ātri vien palīdz atkal noķert grupu, kas nu jau krietni mazākā skaitā, doma tikai viena - ātrāk finišēt! Zobus sakodis, izspiežu no sevis 1:29:40, ar ko arī esmu ļoti gandarīts.

Mazāk kā 90 minūtes

Pirmais tilts

Rezultāts labs, ja ņem vērā traumas un attiecīgi (ne)ieguldīto darbu sagatavošanās posmā, tomēr niecīgo kilometru sekas nekur neizpaliek. Reto reizi esmu saberzis tulznas, kā arī ceļu locītavas pazudušas uz dienām divām. Dīvainā kārtā sāp arī plecs. Un arī ikri.

Kā var zināt, ka esi noskrējis Bratislavas maratonu? Pēc finiša piedāvā alu, bezalkoholisko šoferiem, un arī stiprāku rūdītiem skrējējiem. Lai arī kā man garšo, šoreiz atsakos un izlīdzēšos ar ūdeni. Iespēja tikt arī pie citiem padzērieniem, kruasāniem, šokolādes un jogurta. Esot bijuši arī masāžas galdi.

Kas vēl!? Dzirdināšanas punktus varbūt varētu vēlēties biežāk, turklāt, lai gan man problēmu nebija, skrējējiem lielākos baros glāzītes netika paspētas uzpildīt un pat nācies gaidīt. Divu veidu enerģijas dzēriens - ko ņēmu es, bija pretīgs, par laimi bija līdzi savs un otrreiz ņemt piedāvāto neuzdrošinājos, otrs veids esot bijis normāls. Pārtikas punktos gandrīz kā veikalā: āboli, banāni, akmens cieta šokolāde, apelsīns un gaišais apelsīns, kas izrādījās citrons. Varbūt bija vēl kas, ko nemanīju. Salīdzinot ar Rīgu, organizācijias līmenis nobāl.

Trase

Ceļš uz viesnīcu likās garāks kā tikko noskrietais. Tur karsta vanna, aliņš un momentāns miegs. Mostos, kad pārrodas pārējie.

Vakarā ejam pārbaudīt sabiedriskā transporta brīvbiļetes. Kā jokojoties piesaukta, iekāpj kontrole, pārbauda skrējēju brīvbiļetes un pārbauda pārējo autobusa biļetes mūsu trolejbusā, bet neko nesaka, vai arī mēs nesaprotam, viss mierīgi. Vecpilsēta diezgan skaista, bet nesakopta. Apskatam vietas, kur no rīta skriets, bet nekas nav ievērots - interesanti objekti un dekori, tilti, šaurākā ēka austrumeiropā, mūri un pilis. Kulminācijā pilskalns, kur jākāpj pa garām trepēm. Kas gan var būt labāks par kāpšanu pēc skriešanas?! Nogurums ņem virsroku, atpakaļ caur veikalu, pāris ali un vīni, zefīru skaitīšana, smiekli un gultas.

Ufo tilts, Bratislava

2. aprīlis. Tepat blakus Vīne. Kāpēc ne? Laika gan nav daudz, bet tempā izstaigāts pilsētas centrs un Schõnbrunn pils dārzi. Neko smalkāk gan ne, bet jāsaka, ka atstāja pamatīgu āķi lūpā, lai tur noteikti atgrieztos uz ilgāku apskatīšanas laiku. Šokējošas cilvēku masas un apskates vērti milzīgi objekti ikvienā lūkošanās virzienā ir spilgtākais atmiņu atspaids no šīs pilsētas.

Schõnbrunn

Sākās mājupceļš. Šauri, līkumaini Austrijas ceļi un arī ķibele ar auto. Plīst siksna, tiesa metrus 500 no servisa, kas apkalpo tieši Audi. Lai gan darbalaiks ir beidzies, izdodās atrast un pierunāt īgno austrieti savest kārtībā mašīnu. Nepilna stunda un šķiršanās no eiro žūkšņa, bet ceļš var turpināties. Šoreiz caur Čehiju, kas ar simtiem identisku ciematu velkas mūžību, vismaz šoreiz nelīst. Polija ar visu to pašu, tikai šoreiz Boršča vietā cita zupa. Nedaudz sniega ceļmalās, stresaina lietuviešu kundze bļauj par tualetēm un visbeidzot mājas, mīļās mājas!