Dienas atziņa!

Ādai ir viena ļoti laba īpašība - tā dzīst!

Esi sveika, Jūdžina!

''Līgo naktī jālec pāri ugunskuram, lai vasarā odi nekož!''

Dīvaini, bet šitas nedarbojās!

Vienkārši domāju par ticējumu un tradīciju nozīmi. Tā vien sāk šķist, ka vasaras saulgrieži ir tikai vēl viena diena, lai tauta pamielotos ar alkoholu. Sāk izzust seno vērtību nozīme, bet vai tieši tās nav tas, kas mūs satuvina, vieno, norāda uz spēku. Tradīcijas uzspļauj krīzei un visām pārējām ikdienas problēmām. Ne mēs pirmie, ne pēdējie, kas piedzīvo šādu problēmu, tāpēc jāpadomā "dziļāk".


Vēl viendien prātoju par zaļāku dzīvi. Samazināt datora, TV, auto un citu veselībai ne visai draudzīgo ierīču izmantošanas īpatsvaru. Un todien, kā negaidīts darba piedāvājums, man acu priekšā parādās hipijs - kupli mati un raženas ūsas, nekopts, bet ar VW Beetle kabrioletu, ar kuru vizinoties viņa palēksirmie, izplūkātie mati pakļāvās vējam.
Domāju, ka tas nebija nejauši.
Un vasara ir īstais laiks, lai pamēģinātu vairāk dzīvot saskaņā ar dabu!


Idejas kā māja. Tomēr cik liela iespējamība tās realizēt? Var jau būt, ka tas ir jaunības maksimālisma iespaidā, kas, manuprāt, ir tikai sapņi un retajam izdodas tos pārvērst realitātē. Spēja pārvērst sapņus realitātē varētu būt kā cilvēka raksturlielums, kas parāda uz kaut kādu spēku, apņēmību. Šādam lielumam pat vajadzētu rast nosaukumu, mērvienības.


Lai rīt saulains laiks!

Neviens nav izmācījies piedzimis...

Šis ir mans pirmais ieraksts. Varbūt arī pēdējais.

Pēdējais mēnesis nav bijis viegls, tāpēc izmēģinu visādas figņas, lai kaut ko mainītu savā ikdienas rutīniskajā rutīnā!

Šobrīd liekas, ka uz mani izdara spiedienu pilnīgi viss. Galvenokārt mācības, kas it kā nav nekas grūts, bet Ernesta (ar šauro e) pedantiskā dzīves uztvere, to padara par ļoti nomācošu procesu. Varētu pat teikt, ka tas ir radoši mokošs posms. Klāt vasara, bet es dirnu kopmītnēs pie tizliem lekciju konspektiem. Sāku vilties izglītības sistēmā un ne tikai! Visi saprot, ka augstskolā neviens neko nedara, bet tomēr šīs neapturamās vējdzirnavas turpina griezties, ik gadu maļot tūkstošiem cilvēkus starp saviem dzirnakmeņiem.
Patriotiskās noskaņas arī pēdējā laikā man ļoti pieķērušās.

Pazīstu sevi labi,
Labāk kā draugus un radus,
Pazīstu sevi ilgi,
Jau divdesmit gadus!

Viedi vārdi Čaklajam Mārim, un šeit nevaru neko pielikt, ne atņemt. Nespēju sevi mainīt, kas no vienas puses nav slikti, bet no otras - nožēlojami. Audzis brīvā valstī, tomēr jūtams senču padomju gēnu mantojums. Bailes, neuzdrošināšanās, pelēcīgums un tā varētu skaitīt līdz beigtos skaitļi. Laikam jau tās arī ir latvieša raksturīgākās īpašības, kas neļauj darboties uz visiem 100, bet es tomēr lepojos, ka dzīvoju šeit, Latvijā un neskatoties uz sūdīgo situāciju un plašajām globālajām iespējām, tomēr vēl esmu šeit. Un būšu!

Un šis viss galvenokārt studiju dēļ.

Paldies!