Šis ir mans pirmais ieraksts. Varbūt arī pēdējais.
Pēdējais mēnesis nav bijis viegls, tāpēc izmēģinu visādas figņas, lai kaut ko mainītu savā ikdienas rutīniskajā rutīnā!
Šobrīd liekas, ka uz mani izdara spiedienu pilnīgi viss. Galvenokārt mācības, kas it kā nav nekas grūts, bet Ernesta (ar šauro e) pedantiskā dzīves uztvere, to padara par ļoti nomācošu procesu. Varētu pat teikt, ka tas ir radoši mokošs posms. Klāt vasara, bet es dirnu kopmītnēs pie tizliem lekciju konspektiem. Sāku vilties izglītības sistēmā un ne tikai! Visi saprot, ka augstskolā neviens neko nedara, bet tomēr šīs neapturamās vējdzirnavas turpina griezties, ik gadu maļot tūkstošiem cilvēkus starp saviem dzirnakmeņiem.
Patriotiskās noskaņas arī pēdējā laikā man ļoti pieķērušās.
Pazīstu sevi labi,
Labāk kā draugus un radus,
Pazīstu sevi ilgi,
Jau divdesmit gadus!
Viedi vārdi Čaklajam Mārim, un šeit nevaru neko pielikt, ne atņemt. Nespēju sevi mainīt, kas no vienas puses nav slikti, bet no otras - nožēlojami. Audzis brīvā valstī, tomēr jūtams senču padomju gēnu mantojums. Bailes, neuzdrošināšanās, pelēcīgums un tā varētu skaitīt līdz beigtos skaitļi. Laikam jau tās arī ir latvieša raksturīgākās īpašības, kas neļauj darboties uz visiem 100, bet es tomēr lepojos, ka dzīvoju šeit, Latvijā un neskatoties uz sūdīgo situāciju un plašajām globālajām iespējām, tomēr vēl esmu šeit. Un būšu!
Un šis viss galvenokārt studiju dēļ.
Paldies!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru