Stunda un gandrīz 37 minūtes jau galīgi nebija ieplānotais laiks, bet galvā šaudās domu lodes, kāpēc tā? Pāris dienas pirms biju apslimis, iepriekšējās dienas balle ar sātīgajiem ēdieniem, nepietiekamais miegs, studiju noslēgums un agrais starts un varētu turpināt vēl, taču tie ir tikai iemesli sevis mānīšanai. Viss vienkārši, vajadzēja atrast vairāk laika un kilometru treniņos.
Jutos labi pirms starta, labi arī pirmajos kilometros. Jutu, ka nogurstu ātrāk nekā ierasts, bet
turpināju labi iesāktajā tempā. Esot darbībā jau 30 minūtes, sāk strauji pasliktināties pašsajūta, 9. km atzīmē pulkstenis vēsta, ka skriets mazliet vairāk kā 37 minūtes, kas it kā būtu daudzmaz pēc plāna, bet tajā mirklī vēl pāris plašie soļi un būtu pievienojies Krastmalas pūtēju orķestra puišiem. Klausīju mēru Nilu un nometu tempu un paskrienu kilometru lēnāk, taču situācija neuzlabojās un pēc 42,5 minūtēm, kurās pieveikti 10 km es padodos...
Lieku pamatus nākamajam un pabeidzu distanci lēnām. Mani apdzen visi, ar kuriem iepriekš biju ticis galā. Sajūtas, protams, nav patīkamas, un ne tāpēc, ka slikta pašsajūta, par ko jau piemirsts. Vēlāk apdzen arī vecāka gadugājuma ļaudis, un pozitīvi lādētās emocijas, kas mani jau pametušas, izgaist pavisam, galu galā saņemos vismaz uz pēdējo pusotru km un pāris pozīcijas vēl uzlaboju, bet vilšanās pilns pārvelkos pāri finiša līnijai. Kādas minūtes esmu dusmīgs uz sevi, ka padevos, bet tagad to nenožēloju. Būs sliktas dienas un sliktas sacensības, bet būs arī labas!
Padzeros, paēdu, parunājos, pamasējos un ceru jau Ventspilī būs labāk!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru