Sveiciens pirmssvētku laikā!
Šis ieraksts tapis, jo uzsnidzis biezs sniegs! Un biezais sniegs nedaudz apgrūtina pārvietoties ar manu nedaudz zemāko auto. Gribēdams kā labāk, sanāca sūdi - vedot mājās ieziemot auto, norāvu motora sargu, atkal! Un tieši tāpēc pa ilgiem laikiem atkal izbaudīju Rīgas satiksmes un Pasažieru vilciena labumus!
Nedēļa galvaspilsētā bez auto! Kā cilvēks, kas ikdienā paradis pārvietoties ar savu Audi nodomāju: Cik grūti gan tas varētu būt?
1.) Vilciens uz Rīgu. Tā kā sen nebiju staigājis pa ceļu no mājas līdz dzelzceļa stacijai un jau biju aizmirsis, cik laikietilpīgs ir šis nepilnu kilometru garais ceļa posms, nolēmu iziet ātrāk! Izrādās diezgan par ātru,
jo ārā auksts vējš un sniegs un nav visai patīkams laiks. Pēc pāris minūšu gaidīšanas vilciens ir klāt precīzi tam paradzētajā laikā.
Vagonos nekas nav mainījies un tas mani neizbrīna. Izbrīnīja tas, ka visu laiku šķita, ka man snieg uz sejas. Pārlaižot skatienu pāri vagonam, neredzēju atvērtus logus. Arī griestos caurumus lielos vilcienos nepamanīju. Mainīju sēdvietu, kas gan īpaši lielāku komfortu nedeva. Arī tur kaut kur garām svilpoja vējš, bet to es piecietu!
2.) 9. autobuss. Pulkstenis rāda nedaudz pāri 19:00 un iekāpju savā autobusā! Pēc pāris pieturām iekāpj sieviete ar suni - izspļauts Reksis! Stāvēju kājās un suns apgūlās tieši pie manām kājām. Gulēja mierīgi visu ceļu. Klausīdamies mūziku, sasniegu savu mērķi un biju tīri priecīgs izmantot publisko transportu. Klusi sev apsolīju, ka tas būs jādara biežāk.
Pa vidam pāris braucieni un nekas ievērības cienīgs. Iespaids, ja ne uzlabojās, tad noteikti sliktāks nepalika!
3.) Trešdiena. Jāpošās uz spēli. Norunāta tikšanās pie Olimpiskā centra. Tas atkal ir 9. autobuss, jo gar manu fakultāti tas praktiski ir vienīgais kaut cik tuvais transports. Pieturā esmu 5 minūtes pirms autobusa, gaidu. Nedaudz jau pāri laikam, kad transportam jāpienāk, bet domāju, ka ziema un dažas minūtes ir ok. Šīs dažas minūtes jau tuvojās pusstundai un arī laikam, kad man jau vajadzētu būt tikšanās vietā! Sazvanos un sarunāju tikšanos citur, kā arī gaidu nākamo autobusu. Mazums kas noticis. Arī nākamā autobusa pienākšanas laiks ir patecējis garām un saprotu ar pāris ļaudīm, ka laikam jau nebūs! Jāmeklē alternatīva, ātri!
4.) 6. tramvajs. Skrienu tālāk uz šo! Normāli ejot tas prasa 15-20 minūtes. Ļoti steidzoties izdevās nepilnās 10. Pieturā ierodos reizē ar kādu no tramvajiem un metos iekšā! Tas bija tik pilns, ka varēju stāvēt uz paša pirmā pakāpiena un mana mugursoma kavēja durvju aizvēršanu. Kaut kā izdevās iegrozīties, lai transports drīkstētu turpināt ceļu. Ē-talona izmantošana man atkrita, jo kontrole, šeit nevarēja būt iekšā un viņi arī netiktu šeit iekšā! Pāris pieturas nobraucis, vagons iztukšojās, izlēmju tomēr reģistrēt braucienu, jo jau tā kavēju un nevēlos nepatīkamu pārsteigumu. Un izrādās trāpu mērķī. Pieturā, kurā domāju lekt ārā jau iekšā kāpj kontrole. Nezinu vai manas straujās kustības vai kas, bet kaut kas pamudināja kontrolierī kādu mininaidu. Iespējams domāja, ka cenšos aizbēgt kā bezbiļetnieks, bet centos nenokavēt tikšanos. Drukna vīra roka saķer manu apģērbu virs pleca un dzirdu: "Uz kurieni jaunais cilvēk?" Uz to atbildu ar pretjautājumu: "Ko jūs atļaujaties?" Mans apģērbs tiek atlaists. "Biļeti, lūdzu" teic vīrs pusmūža gados. Kamēr krāmējos un tieku līdz talonam, tramvajs turpina ceļu. Pie sevis klusi nolamājos krieviski! Biļete pārbaudīta, saņemu atvainošanos, uz ko atļavos neatbildēt, un kāpju ārā nākamajā pieturā!
5.) Tā pati diena, nu jau gandrīz pusnakts! Atkal 6. tramvajs. Šoreiz biļeti nokārtoju uzreiz, tā kā to parasti daru. Atkal kontrole! Arī pusmūža vīrs, bet cits. Kalsns ar iesirmiem matiem deniņu apvidū. Viņš nostājās vagona aizmugurē, kur sēžu es. Jau pakoju vaļā maku, un vīrs rāda, ka nevajag. Esmu neizpratnē un prasu, kā tad tā?. Pieliecās un pačukst, ka viņiem viss pēc pulksteņa un darbalaiks ir beidzies! Saka, ka dodās mājās. Vagona priekšā tikmēr diezgan skaļi uzvedās pāris jaunekļi, nelatvieši. Vīrs izvelk savu aparātu un dodas pie šiem, pa ceļam pārbaudot tikai pāris izredzētus pasažierus! Esmu vēl lielākā neizpratnē. Klāt arī mana pietura un šī dīvainība beidzās!
6.) 3. trolejbuss. Kārtējais, kas kavējās. Biju precīzi saplānojis savu maršrutu brīvdienā, kad tik bieži nemaz daži transporti nekursē! 23:00, pat nedaudz vairāk un trolejbuss ierodas ar 8 minūšu aizturi. Iekšā pāris tīņi jau malko pašdarinātu alkohola dziru!
Gluži kā domino kauliņu ķēde, šī transporta kavēšanās bija iemesls, lai nokavētu 10. tramvaju pa 2 minūtēm! Nākamais pēc 25ām! Gaidu Grēcinieku ielas pieturā, kas ar patīkamām atmiņām nekad nav asociējusies! Šoreiz viss mierīgi! Bet auksts gan neprātīgi! Pašā tramvajā ir pat ļoti silts. Nebiju iedomājies, ka tāds nieciņš būs ļoti patīkams. Tālāk atkal gabals ar kājām līdz jubilāram Kristapam! Galamērķī esmu, bet Kristapus īstajā dienā nepaspēju apsveikt - 00:02 rāda pulkstenis!
Ceļš no Arēnas Rīga līdz Mārupei sestdienas dienā prasīja vairāk kā pusotru stundu!
Arī te tomēr būs laimīgas beigas!
7.) Pasažieru vilciens! Mājās! Sākumpunkts - Torņakalna stacija. Telpas patīkami pārsteidza. Tur biju pirmo reizi un ļoti patīkami. Iekšā ekrāni ar skaidri saprotamu informāciju par vilcienu pienākšanu un atiešanu. Šķita pat kulturvēsturiska vieta. Vagons ar norādēm par 40. gadu deportāciju, cilvēku skaits, gads, kā arī dzejas rindas pie ēkas! Man patika!
Iekāpju vagonā ar jaunajiem krēsliem. Nav diezko ērti. Šoreiz sejā nesnieg un vēji zem cepures nepūš. Tuvojoties mājām, vagonā iekāpj veca tantiņa, kas kontrolierim skaidro, ka nav paspējusi nopirkt biļeti. Arī šoreiz kontrolieris ir pusmūža vīrs, kurš saka: "Es saprotu, jums, māmulīt, tās naudiņas nav tik daudz!" Kā arī izteica vādrus par nokavēšanu, kurus īsti nesaklausīju. Vecā kundze saka, ka vajag 1 pieturu un, ka viņa ir gatava pirkt biļeti! Uz to vīrs atbild: "Nē! Vienu pieturu es jūs aizvedīšu!" Kundzes sejā neizsakāms prieks. Arī man iekšā notiek jūtu uzplūdums! Kontrolierim nākot atpakaļ, es skatos viņam acīs, smaidu un apstiprinoši klanu galvu! Arī vīrs pasmaida pretī! Acīs man par asaras sariesās!
Nākamajā pieturā kundze kāpj ārā, salikdama rokas pateicības žestā, un dod svētību krietnajam kontrolierim! Arī es, kāpjot ārā, vēlreiz ieskatos labajā vīrā un pasmaidu. Atbildi parādā viņš nepaliek,
Cik maz gan vajag labam darbam! Lai aizkustinātu un iepriecinātu arī apkārtējos!
Sabiedriskais transports ir stāsts! Viens liels stāsts katram. Ikviens var pastāstīt kādus neiedomājamus stāstus, situācijas, labos darbus, nedarbus, ķibeles, arī pilnīgas jēlības, kas diemžēl ir nospiedošā vairākumā.
Kopumā, man ļoti neiet pie sirds vizināšanās šajos transportos. Negatīvais tomēr nospiež labo, tomēr labi cilvēki joprojām ir un tieši viņi izkrāso apkārtni un apkārtējos!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru