Kad kafija nepalīdz

Vakar tika pamanīts pirmais sniegs. Nevis tas, kurš gaisā pārvēršās par šķidrumu, bet gan tas baltais, kuru var sataisīt sniega pikās, nu kura var velt sniegavīrus, pa kuru var slīdēt ar dažādiem agregātiem, kuru var aizbāzt aiz krekla un kuram ir vēl daudz citu pielietojumu. Lūk, šāds sniegs tika atrasts piesalis uz mātes auto, kad es atgriezos no galvaspilsētas.

Sola vēl bargāku ziemu kā pērn. Pēdējā laikā dabas anomālijas ir padarījušas Latviju par lielisku vietu, kur dzīvot - 30+ grādi vasarā un -30 ziemā! Vairs nav mūžīgais pavasaris un nemitīgais rudens!


Pa ilgiem laikiem futbols atkal sagādā baudu. Apkārtējais kontingets tomēr ir ļoti svarīgs. Šī rindkopa ir tik tāds ievads, jo šai jaunā futbola pasakai ir tikai atvērts grāmatas vāks.


Ir uzblīdusi diezgan liela vēlme kaut kur aizbraukt. Un atkal redzeslokā ir tieši attīstības valstis. Vasaras izbrauciens pa Rumāniju atstājis spēcīgas sliedes. Visreālāk šobrīd raugos brīvprātīgo darbu programmas virzienā. Arī šis ir tādā tapšanas stadijā, un varētu būt viens no dzīves mērķiem - strādāt, palīdzēt, par vēdertiesu. Āfrika būtu teicams variants!


Būtībā ir tik daudz ideju. Visas vairāk vai mazāk ar piedzīvojumu kāri, kas laikam nozīmē, ka mana dzīve ir pārāk pelēka. Ieslīgusi kārtējā rutīnā, bet šoreiz nesūdzos. Arī rutīna ir dzīves pieredze!

Par idejām ceru izklāstīt kādā no nākamajām daļām.