ROM

Tā!

Jau labu laiku atpūta sit augstu vilni un beidzot radusies drosme atskaitīties par 8 pavadītajām dienām Rumānijā!

Sākums. Plkst apmēram 5:30 Rīgā, Blaumaņa ielā līst. Autoledusskapis ir pielādēts ar latviešu alu un tas arī praktiski ir viss, kas šobrīd vajadzīgs. Esam gatavi doties vairāk kā 2000 km garajā ceļā ar galamērķi Bukareste un Melnā jūra! Pirms tam gan vēl ielas otrā pusē tiek uzstādīts
fotoaparāts un top pirmsizbraukšanas foto ar četriem jauniem vīriem un mazo, melno Honda Jazz!


Ceļa starta gabals nekas jauns un patīkams nav, Bauska, Kauņa, Augustova, Bialistoka, Lublina un Rzežova (lai arī tā to vietu izrunā) kāds vēl cenšas pagulēt un neko ievērības cienīgu garām nepalaiž. Pirmā nopietnā pieturvieta ir Polijas vidū. Precīzi nezinu, jo biju čučumuižā, bet tur bija Lidl, un Lidl nozīmē lēts alus. Ar Mensonu izlēmām pakļaut savu kuņģi nelielam eksperimentam, ēdot arī poļu burgerus kopā ar vislētāko alu. Lai gan likās ka komplekta labākā īpašība būs cena, tomēr tas remdēja arī izsalkumu.

Tālāk nolemjam vilkt cik tālu vien varam un nedaudz pēc 20:00 attopamies Slovākijas čigānu ciematos ar interesantiem un jautriem nosaukumiem, lai gan diez ko omulīgi caurbraucot nejutās neviens. Esam notēmējuši uz kempingu netālu no Stropovas, ir jau tumšs un nogurums arī uzbāžās arvien vairāk, bet tad pēkšņi visiem pazūd visas rūpes, nogurumi, un sāpes pūšļa apvidū. Ceļš uz mūsu kempingu izskatās kā filmā 2012, pilnīgi sagrauts, kā zemestrīces sekas. Satiekam meiteni ar velosipēdu, kas mierīgi dodas pāri un uzrunājam viņu, viņa smaidīdama mums atbild savā valodā un tā arī šī saruna turpinājās, katram savā valodā un gudrāks neviens no mums nepalika. Vietējie ar Toyota džipu lēnām pāri tam saviļņojumam tika, tomēr mūsu auto lietošanas pamācībā bija stingri noteikts nebraukt pa salūzušiem, sabrukušiem ceļiem tumsā!
Braucām savādāk, bija tik tumšs, ka šķita jau ir iestājies pats tumšākais dienas laiks, tomēr palika vēl tumšāks. GPS rāda, ka kempings ir tepat, redzam gaismas, braucam pa ļoti neiebrauktu zemes ceļu un ieraugam teltis, bet... tas nav mūsu izredzētais kempings. Tur apmetušies ducis zvejnieku un laipni piedāvā palikt pie viņiem bez samaksas. Tā arī daram, upurējot labierīcības un arī nedaudz komforta.



Pamostamies turpat kur aizmigām, pie zvejniekiem. Augšā esam agri un saprotam, ka te ūdens nav vispār, vienīgi ezerā, kur zvejnieki stingri piekodināja neiet. Nelielu gabaliņu pabraucot atradām pieturu ar varenu skatu un ūdeni. Tur nomazgājāmies, paēdām un nopeldējāmies. Bijām optimistiski noskaņoti tik pat labi arī turpināt. Pa ceļam Tesko, iekraujam lēto (~0.35 euro) alu un aidā! Jāatzīmē, ka slovāki pieņem tukšās pudeles par 0.13 euro. Zelta dzīve!

Slovākija pazib ka acumirklis un esam Ungārijā, kas ir pirmā valsts, kur jūtamas jau samērā krasas atšķirības. 90% ko redzējām no ceļa ir vīnogu plantācijas, un tikpat procentu ceļu arī tika remontēti, tāpēc jābrauc bija lēni. Ungārijā piedzīvojām arī 30 sekunžu vētru, kas pirmsākumos bija diezgan nikna un jau ar nolauztiem koku zariem uz ceļa, tomēr cik ātri atnāca, tik arī aizgāja. Lietus laikā vīnogu magnātus uz ceļa bija grūti saskatīt, jo viņi vēl drīkst braukt ar izslēgtām dienasgaismām. Ar ieslēgtām tomēr ir foršāk un drošāk ;)
Dienas vidū esam tur, kur vēlējāmies būt pirms apmēram 32h - Rumānijā! Bijām noskaidrojuši, ka tur jāpērk ceļu lietošanas atļauja, un jautājam robežsargam, kurš ātri arī iemeta aci mūsu pasēs, vai viņš saprot angļu valodu, uz ko saņēmām apstiprinošu atbildi. Kad jautājām kur varam nopirkt šo atļauju, tad visangliskākais vārds, ko rumāņu robežsargs izspļāva bija - TANKŠTELL! Uzreiz pats sāka kautri smieties un arī mēs tā darījām, pateicām paldies un devāmies uz tankštell! 4 euro. Tāda ir cenai šai atļaujai uz vienu nedēļu.
Ievāktā informācija solīja, ka Rumānijas satiksme būšot murgs un katrs ar savu transportu jeb Daciu pārvietojas kā māk, nevis ievērojot noteikumus. (Tur tiešām katrs otrais brauc ar jaunu vai vecu Daciu.) Pāris kilometrus nekas par to nelika manīt. Visi mierīgi brauca pa labu ceļu ar maksimāli atļauto ātrumu 100 km/h. Tad sekoja pirmā nopietnā pilsēta, Oradea, un es sapratu par ko ir runa. Daudzu krustojumu vietā ir tā saucamie apļi, kas it kā paātrina satiksmi, tikai ne Rumānijā. Tur tu iebrauc aplī, tad saproti, ka esi kaut kur pašā vidū, tad tev vēl kādam jādod ceļš, tad jātiek ārā no jaunizveidojušās 2. vai 3. joslas un jāiebrauc krustojumā, kur ir 3 joslas uz katru pusi, bet nav sadalošās līnijas un šoferim jābūt apveltītam ar fantastisku acumēru, lai trāpītu tur, kur nebrauc jau citi rumāņi. Satiksme tur ir tik murgaina kā mans iepriekšējais teikums! Šajā rietumu daļā ceļi līdzīgi kā Polijā, no miesta izbrauc, paātrinies līdz normālam ātrumam un uzreiz bremzē pie nākamā miesta.
Tālāk jau sākās interesanti. Parādījās kalni, ceļi bija serpentīnā un tie bija labi ceļi un tiešām bija jautri braukt, kamēr bija gaišs! Sameklējām kempingu netālu pirms Cluj Napoca, un kā vēlāk izrādījās, tas bija vislabākais no mūsu kempingu tūres! Cena 4 cilvēkiem un elektrības padevei - 85 rumāņu naudiņas, kas latviešu galvās ir vienādi ar 14 latiem. Vakars, aliņš, kartupeļi, duša, guļammaiss!


Diena nr 3. Mērķis Bukareste. Ceļš diezgan garš, ap 600 km. Sākums ideāls, 30 km ar bāni, tukšu bāni, un līdz šim labāko ceļu, pa kādu esmu braucis, kur uzstādījām auto ātuma rekordu 151 km/h, nebūt nav smieklīgi, tas ir pārbāzts Honda Jazz!
Ceļa malas pilnas ar ogu pārdevējiem. Mazi puikas, meitenes, vecas večiņas un kalsni pusmūža vīri, visi pārdod ogas. Ceļa turpinājumā atkal, vīri un sievas ar dēliem un mazdēliem, tikai šoreiz visi pārdod kazu sieru. Izskatījās simpātisks, tāpēc piestājām un nobaudījām rumāņu veltes. Cena augsta - tieši mūsu siers 30 lejas par kg ( 1 leja = 17 sant, tālāk matematizējiet saviem spēkiem), ir arī dārgāki ar paprikām un citām figņām, bet visi garšo labi! Ar rituli mašīnā turpinam.
Līdz Bukarestei arī ir bānis, gan ne tik labs. Ārā ir superkarsts, tajā dienā pat teica esot bijuši +37 grādi, taupot auto un mierīgi braucot Bukarestē esam savlaicīgi. Kempings pilsētas nomalē, saucās Casa Alba un maksā 120 rumāņu lejas. Teltsvietas nekādas spožās, arī tualetes un dušas ir so so. Blakus mums braļukas, precīzāk, viens braļukas un divas māšukas.
Ceļojuma mērķis tā kā būtu sasniegts, tāpēc marš uz veikalu un nedaudz atzīmēt. Vandamies arī citur. Drēbes ir diezgan lētākas, bet pārtika ir vienādās cenās ar Latvijas veikaliem. Alus ir lētāks :) (Labs rumāņu alus ir Ursus un Silva tumšie, kā arī Zemē metams nav Ciuc un Bergenbier) un nemaz nerunājot par vīnu, kas ir ūdens cenā. Atzīmēšanai izdomājam noprovēt rumāņu vīnu 5 litru iepakojumā. Ar šo pudeli veikalā esam uzmanības centrā. Lai gan pārdevēja nerunā angliski, tomēr Mensons izvilināja no viņas, ka šis vīns neesot labs.
Vakarā līst vīns un alus, un vēlāk ar Alsbergu aizgājām uz parku uzspēlēt supermenus. Miegs!

Svētdiena, 8. augusts. Dienu veltam tīri Bukarestei. Ripojam ar sabiedrisko, kas maksā 1.3 RON. Esam apmēram 2.2 miljonu iedzīvotāju pilsētas centrā. Atkal neizturams karstums ap +35, un ne jau pēc fārenheita. Nedaudz ciešanas atvieglo tas, ka esam noskaidrojuši, ka uz ielas drīkst malkot alkoholiskos dzērienus.
Pirmais, meklējam Čaušesku People Palace, kas esot 2. lielākā ēka pasaulē aiz štatu pentagona. Īsti skaidrības kurā virzienā doties nav un arī nezinam, vai komunista līdera uzvārdu saukt ir piedienīgi, taču saņemamies un to skaļi izsakam. Apkārtējo reakcija nemainās un varam atviegloti turpināt meklēt, kādu, kas parādītu ceļu. Ēka atrasta un tiešām skats ievērības cienīgs. Ļoti tuvu gan tur parastus mirstīgos nelaiž, bet tā nebūt nav tik maza mājele, lai neredzētu arī no atļautā attāluma. Pretī pilij ir fantastika iela ar simtiem strūklakām, kā arī beidzot atrasta ēna. Ejam nesteidzoties un ielas galā ieraugam vēl vairāk strūklaku, kur vietējie bērni pat atļaujas peldēties. Arī mēs nedaudz atveldzējamies pie strūklakām, īpaši Alsbergs. Turpat arī tirdzniecības centrs, līdzīgi kā Origo un viņiem tas droši vien saucās Obukaresto. Slēpjamies no tveices tur, iekšā patīkami vēss, nositam laiku veikalos, līdz nejauši satiekam Sāru, Kapenieka un Mensona amerikāņu draudzeni, ar kuru bija paradzēts satikties vēlāk un citur, kurai līdzi arī ir Skots no Skotijas. Kopā izstaigājam vecpilsētu līdz vēstures muzejam, tālāk šķiramies. Mēs vēl klīstam pa vecpilsētu un atsevišķas ielas ir ļoti bēdīgā stāvoklī, arī tālāk labais iespaids sāk zust un beidzot ieraugu to Rumāniju, kādu biju vēlējies ieraudzīt. Pie katras mājas milzīgs vadu rullis, simtiem kondicionieru, kuri pil un vispār jūtams neliels haoss. Varbūt tāpēc, ka bijām brīvdienā, bija mierīgāk, nekā kad atbraucām. Apkārt daudz bezpajumtnieku un noplukušos kvartālos arī visai ērti nav.
Karstums atņēmis lielu daļu spēku un meklējam ceļu atpakaļ uz kempingu. Nemākam atrast vietu, kur iegādāties biļetes. Arī cilvēki ļoti, ļoti maz runā angliski, tomēr Mensona režisora intuīcija atrod jaunekli, kas labi pārvalda valodu, un arī izklāsta daudz informācijas. Tātad, Bukarestē kontrolei ir darba laiks, apmēram līdz plkst 16:00, tad varot droši braukt bez biļetes. Ja arī iekāpj kontrole, tad saņēmām rīkojumus turpināt runāt savā valodā, jo kontrolieri ir... ( ar pirkstu tiek rādīts uz deniņiem). Arī policijai ir darba laiks. Tad mums jautā vai esam no Nīderlandes, iespējams vainīgi Mensona dredi, uz ko atbildam, ka esam no Latvijas, un cilvēka sejā ir apmulsums. Ne pirmais ne pēdējais, kurš nezin mūsu valstiņu.
Braucam pa zaķi, vērojam citus, tiešām, neviens ne kompostrē biļetes, ne noslidina savus e-talonus un tas mūs nedaudz nomierina. Kontrole tiešām nav, esam gandrīz klāt, bet pa ceļam vēl paņemam IKEA. Kulminācija - hot-dog = 1 leja!
Vakarā dažs labs piebeidz vīna burku, Alsbergs jau dus, kad savelkās mākoņi un sāk nedaudz rūkt. Sāk līt, ejam uz telti, bet dienas tveicē pārāk rūpīgi bija atsiets telts priekšnams un, ātri paliekošajā tumsā, steigā sarauto mezglu vaļā dabūt neizdodas. slēpjamies teltī cerot, ka nu jau spēcīgais lietus pāries. Tā vietā sāk krist koku zari, jā, arī uz telts, un jūtam reālus draudus dzīvībai, teltī sāk smelties ūdens un ir jābēg. Patveramies zem apmēram metru plata jumtiņa. Turpinās negaiss, zari lūst un esam norūpējušies. Pazudušas arī mūsu čības, ejam meklēt, ūdens visur ir virs potītēm un virsū ir sauso lapu kārta. Čības sekmīgi atrodam. Mensons arī ir nobijies, taču arī jūsmo par piedzīvojumu, kurš vēl nebūt nav beidzies.
Teltī ir HES, tāpēc gulēsim mašīnā. Komforts 0. Nevaru aizmigt vismaz 2h, tad izdodās uz minūtēm 15 un šo minūšu laikā lietus rimies. eju pārbaudīt telti, arī Kapenieks modies. saprotam, ka teltī šonakt nebūs aršana. Kapenieks drosmīgi izvēlas gulēt zem mūsu patvērumjumtiņa, es dodos spīdzināt sevi mašīnā. Alsbergs un Mensons gan guļ kā nosisti. Joprojām nejaudāju aizmigt un skatos uz mūsu telti, kā arī raugos vai Kapenieks tiešām būs tik dulls un visu atlikušo nakti spēs pavadīt zem jumtiņa. Bezfilma!

Rīts. Abi autogulētāji joprojām dus saldā miegā. Kapenieka mašīnā nav. Eju pārbaudīt, vai dzīvs. Jā, elpo un pat vēl guļ. Izdodās atsiet jūrnieku meglus un noliekam telti apžūt. Savācam visu, kas vēl lietojams un uz Melno jūru.
Laiks sūdīgs. Māc šaubas vai vērts braukt, jo sēdēt lietū, teltī pie Melnās jūras nebūtu forši. Laiks uzlabojās, atkal parādās neciešamais karstums un ceļmalu tirgotāji. Tā kā esam dienvidaustrumos, tad tirgotāju maisiņos un groziņos ir rieksti, persiki, arbūzi, vīnogas un arī vēl citi eksotiski kārumi.
Melnā jūra sasniegta, pilsēta Navodari, silts, saulains laiks, kempings lēts, bet šķidrs. Kā 60tajos gados. Vismaz domāju, ka 60tajos tādi bija. Duša ir vienkārši strukla, siltais ūdens ir 3 reizes dienā noteiktos laikos, tualetes... ja patīk spiest brūno stāvot kājās, tad tas ir priekš jums. Bet tas nespēja sabojāt lielisko dienu. Sauļošanās, peldes tiešām sāļajā ūdenī, aliņš, peldēšanās, kārtīgas pusdienas, peldēšanās. Jā, tas rada atkarību! Lai nu kā, tomēr ūdens nebija pietiekami sāļš, lai Mensons iemācītos peldēt. Arī es nespēju īstenot vienu no saviem mērķiem, iemācīties peldēt atmuguriski. Joprojām uz muguras grimstu kā torpēda. Tomēr prieku tas nemazina, ūdens ir silts, viļņi pietiekami lieli un nemaz nav vēlēšanās pamest ūdeni. Bikses izžūst jau aizejot tikai līdz teltij. Arī viss iepriekšējās nakts mitrums pazuda tik ātri kā nauda makā.
Ejam pie jūras arī naktī. Tur ir daudz tumšāks nekā Latvijā, kā jau dienvidos. Saule jūrā neriet, tāpēc to nemaz nevar redzēt. Viss ir absolūti melns. Dzima ideja, ka varbūt tieši tāpēc arī jūrai tāds nosaukums. Vienīgais, ko varēja manīt bija pāris gaismas no kādas piekrastes ostas. Bet arī naktī tas ir nesamērojams skaistums.

Diena numur kaut kura, viss ir sajucis pēc tik lieliski pavadīta laika. Partneru acīs var redzēt, ka šo vietu pamest nemaz negribās, uz es viņus saprotu, jo man ir identiskas izjūtas. No šī brīža katrs riepas apgrieziens mūs tuvinās mājām.
Arī atpakaļceļā esam noskatījuši pieturvietas, proti, grāfa Drakulas pili un divas vecas, skaistas pilsētas.
Ceļš garlaicīgs un garš, jo jātiek līdz pilsētai Bran, kur atrodas Drakulas pils. Pēc 5 stundu brauciena esam tur. Jūtams tūrisma pirksts. Pirmā vieta, kur tik ļoti koncentrejās uz tūrismu. Esam arī Transilvānijas novadā un pie pašas pils. Dodamies iekšā. Piesardzīgais Ernests, protams, visu lieko atstājis mājās, arī studentu apliecību, kas ietaupītu veselas 10 rumāņu naudas, jo studentiem atlaide un biļete par 10 ron. Man, pieaugušajam, 20! Pilī īpaši daudz vietas nav, viss mazs un sīks, jāiekļaujas milzīgā tūristu pūlī, tomēr redzēt ir ko - ieroči, tērpi, ciltskoks un daudz vēstures materiālu. Ja godīgi, tad nekādu sājusmu šī vieta neizraisīja, bet ja jau esam Rumānijā, tad tas ir kā pienākums spert kāju Drakulas pilī. Vismaz esmu bijis, varu ielikt sarakstā ķeksīti.
Tālāk uzdevums atrast kempingu. Piesaistīja viens ar nosaukumu Vampire Camp. Cena saprātīga, kā studentiem vēl atlaide un samaksājam 80 RON. Viss kā pie baltajiem, tikai tie vampīri nebija. Iekodām pusdienas, pusvārītus kartupeļus, jo beidzās gāzīte. Apmānījuši vēderu, kravājām mantas vakara izbraucienam.
Vakarpusē jāapskata pilsēta Brasov. Kempingā saņemam informāciju, ka tūristu automašīnām uz ielas tiekot sisti stikli, tāpēc piekodināja atstāt maksas stāvvietā. Tā arī darījām. 3 RON par stundu.
Bet pati pilsēta. Mmm! Nekas neliecināja, ka tur kāds būtu spējīgs izsist mašīnai logu. Viss tik burvīgs, visa pilsēta kā vecpilsēta, lai gan tā arī ir veca pilsēta kalnu pakājē. Kalnā holivudiskais uzraksts ar pilsētas nosaukumu. Gājēju iela, kas izpogā Jomas ielu ar visu Jauno Vilni. Vecas viduslaiku katedrāles, un vecas, bet gaumīgas dzīvojamās ēkas. Ko tādu nebiju redzējis. Aizbraucām vēlu un ātri paliek tumšs, tad ilgi tur uzturēties nesanāca.

7 diena. Sagribās uzrāpties kalnā. Turpat kaut kāds kalns ir un braucam lūkot kas un kā. Maz norāžu un braucam un intuīciju, kas atkal nepieviļ. Esam pie tūristu takas un sākam kāpt. Viss iet gludi un 1300 metru augstumā sasniedzam pļavu, kur paveras pārdabisks skats. Ganu mājiņa un miljons aitu. Atkal jāsaka, gluži kā filmās. Nekad nebūtu domājis, ka kaut kas tāds eksistē. Kalnu grēdu ieskauta, veca būdiņa, apkārt aitu sūdu pilna pļava, bet skats neaizmirstams. Daudz, daudz bilžu. Un arī pamatīga atpūta.
Jāturpina kāpiens. Kalns paliek ļoti stāvs, sāk just arī skābekļa samazināšanos, īpaši smēķētājs Mensons. Grūti visiem, Kapenieks un Mensons īsti nejaudā un sarunājam sadalīties. Viņi paliek! Ar Alsbergu turpinam iekarot rumāņu kalnu, paliek brutāli stāvs, pat Tatros un Alpos tik stāvu taku nav. Karsts, ūdens, kuru iesmēlām pa ceļam esošajā avotā, arī palicis minimāli. Noguruši paspējam arī nomaldīties, un pie sevis nodomāju, ka būs jātek lejā. Tomēr ceļa biedrs saskata marķējumu un dodamies tālāk, un kā izrādās jau gandrīz bijām augšā. Metri 200 un redzam krustu. Esam 1.8 km augstāk par jūru. Apēdam Lāču rupjmaizi, paslapinam lūpas ar ūdeni, atpūšamies. Apkārt pilsēta, kur nakšņojām, arī esam virs mākoņiem un nedaudz tālāk kalnu grēda, kas ir augstāka par mūsējo.
Atguvuši elpu kāpjam lejā. Manāmi sabīstos, kad kāds no apakšas dzied Prāta Vētras "Tur kaut kam ir jābūt". Tas takš Kapenieks un Mensons. 15 minūtes vēlāk, bet arī viņi sasniedz mērķi. Dzirdu tikai: "Eu, Kap, 10 dienas atpakaļ vēl Gaiziņā kāpām!". Abi ļoti gandarīti par paveikto un pat teic, ka šis ir visu laiku labākais gājiens, kāds piedzīvots.
Diezgan kuriozi, bet tieši virsotnē kādam zvana telefons. Kapenieks paziņo, ka ir 1.8km augstumā un saņem arī filmas Avatar cienīgu piedāvājumu, no kura nevar atteikties. Vesela diena, ko gribējām pavadīt Rumānijā ir pazaudēta un mums ir 40 h lai nokļūtu līdz Rīgai.
Esam lejā, pa ceļam uzpildīdamies ar gardo kalnu avotu ūdeni, lejā upē ātri nomazgājamies un vēl ceram paspēt uz otru plānoto pilsētu, kurai bija jāsagaida mūs tikai rīt.
Pēc gabaliņa ļoti slikta ceļa esam Sibiu. Arī skaista pilsēta ar pāris greznām baznīcām, bet tas gandrīz arī viss. Varbūt laika trūkuma dēļ arī neko īpaši arī nemeklējām, bet tomēr atradām laipnu un universālu policistu.
Sibiu ierobežotais laiks ir beidzies un manī pamostās rumāņu šoferis, esmu pieradis pie viņu sudoku apļiem un braucu kā vietējais, pa reizei saņemot pa taures signālam, bet tos saņem visi. Atkal iestājās nakts un esam jau tuvu Ungārijai. Kalnainais un beidrainais serpentīna ceļš naktī gan vairs prieku nesagādā, bet gan milzīgu koncentrēšanos. Ceļu raitāku padarīja policijas darba laika beigas, kad sēžot astē vietējiem, pilsētās ātrums netiek samazināts. Ungārijā šoferu maiņa un ceļš visu nakti.

4:00 pamostos Slovākijā, jāpaguļ, lai no rīta varētu piekraut auto ar lēto slovāku alu. Sagaidam maģisko laiku, kad sāk pārdot alkoholu Latvijā un pilniem maisiem pieblietējam mašīnu. Izrādās Slovākijā alkoholu tirgo visu nakti :)
Tālāk pedal to the medal. Vakarā jābūt Rīgā. Priekšā visa Polija un vēl pāris Gustāvo "Trešās Elpas" diska atkalunatkalatkārtojumi. Pat man jau sāk pielipt pāris dziesmu teksti. Tālāk mēs gāzējam, bremzējam, tagad spiežam sajūgu! Maršruts tas pats, pa nerviem sit kravas auto, kas neļauj braukt normālā ātrumā un GPS noteiktais ierašanās laiks Rīgā tiek atlikts tālāk un tālāk. Apdzīšanas tiek veiktas arvien riskantāk un neatļautāk, līdz beidzot arī notiek pirmā saskarsme ar policiju. Netrafarēts bēšs Opel Vectra V6 turbo ar tonētiem aizmugures stikliem izbrauc mūsu priekšā un ieslēdz gaismiņas. Apdzīts uz dubultas nepārtrauktas - 400 zlotu sods (~70 ls). Sagrabinam 220 zlotus, pat pēdējās kapeikas. Policisti diezgan sakarīgi un tikam pie 210 zlotu soda, 10 mazākajās kapeikās atvēlēja pusdienām. Cik mīļi. satiksme norima un arī sods bija iedragājis mūsu traukšanos. Polijas ziemeļgals piebāzts ar fotoradariem, kas arī neļauj pārāk sasteigt notikumus.
ap 20:00 easm Lietuvā, kur sāk izskatīties pēc mājām, un jāatzīst, ka arī pārņem ilgas, lai gan pavadīts tiešām kvalitatīvs laiks. Rīgā ierodamies pirms pusnakts. Nogurums pamatīgs. Savācam mantas, pēdējais foto, atvadīšanās un ceļojuma beigas!

Kopumā interesanta valsts ar savām īpatnībām, jūtams Eiropas savienības pirksts, un šo nedaudzo gadu laikā trekni pielikts tieši tūrismā. Lai atrastu tādu īstu Rumānijas skarbumu, tad ir jāmeklē pa nostūriem, bet tādā veidā, iespējams, šo skarbumu var atrast jebkurā valstī. Tā nav 3. pasaules valsts, un ja domājam, ka mēs te dzīvojam krietni labāk, tad tas tā nav! Apskatīt un izbaudīt valsti var, sākot ar skaistajām pilsētām, kalnu apvidiem, jūru, Transilvāniju, vīna darītavām un iespējams arī daudz ko citu!

Paldies!